Laikam jau pirmais, kas ienāk prātā katrai vairāk vai mazāk izglītotai personai, izdzirdot Antuāna de Sent-Ekziperī vārdu ir eksistenciālā pasaka „Mazais Princis” ko visi noteikti esam iepazinuši „urbjoties” cauri vidusskolas obligātās literatūras blāķiem. Taču, lai arī zināmākais un svarīgākais darbs Ekziperī bibliogrāfijā, „Mazais Princis”, atvainojos, nelietīgi ar savu vareno augumu ir nostājies priekšā citiem Ekziperī darbiem. Jājautā, kāpēc skolās līdzās šai izcilajai pasakai līdzās nestāv arī ne mazāk spilgtais un izcilais autobiogrāfiskais darbs „Cilvēku zeme”? Atbilde gan ir pavisam vienkārša un banāla – neiebāzīsi tak skolēniem visu pasaules literatūru galvā, bla, bla bla. Un taisnība jau vien ir - tiem, kas izlasījuši „Mazo Princi” vēlēsies padziļinātāk iepazīt Ekziperī, to arī darīs. Piemetināšu, ka „Cilvēku zeme” ar „Mazo Princi” sanāktu varen labs tandēms, jo abos ir spilgti attēlota Ekziperī dzīves filozofija, humānisms un eksistenciālisms, pie tam „Cilvēku zeme” ir lielisks biogrāfisks gabals, kaut attēlots vien neliels laika posms no autora dzīves. Bet, lai nu paliek. Tātad, šoreiz pēc ilgāka pārtraukuma literatūras apskatu rakstīšanā – Antuāns de Sent-Ekziperī „Cilvēku zeme”
Atļaušos uzreiz kautrīgi pieminēt to, cik šis darbs bija sarežģīts un personīgi man, salīdzinoši grūti uztverams. Par galveno iemeslu šādas atklāsmes dzimšanai kalpoja ne jau autora liekvārdība, ieslīgšana garos, sīkumainos apcerējumos vai cenšanās pierādīt kādam gandrīz neuztveramas lietas un parādības, bet gan līdz sirds dzīlēm izjustais un emocionālais stāstījums, kas nežēlīgi pieprasa no lasītāja visus spēkus un uzmanību. Šo grāmatu nevar un nedrīkst lasīt pavirši. Tas ir viens no tiem darbiem, kas lasīšanas procesā izģērbs tevi kailu, atņems personību un neklausīsies nekādā tavā iepriekšējā pieredzē. Ar šo darbu ir kā ar dārgu, izsmalcinātu vīnu – ja mācēsi to pareizi dzert, pareizi piedāvāt to savām garšas kārpiņām un novērtēt tā kvalitāti un izcilību, tad spēsi arī sajust tā sniegtās baudas dievišķību. Ir grūti pretoties aizspriedumiem un „slēģiem” sevī, kas liedz kļūt atvērtam šādu darbu priekšā, taču, ja tas izdodas tad…tad ir iespējama katarse – spēcīgas emocijas no pašām dvēseles dzīlēm.
Runājot, par Ekziperī rakstības stilu, tad es krītu ceļos un simts reižu paklanos šī cilvēka apbrīnojamajai spējai izteikt savas domas tik skaistā un liriski apbrīnojamā veidā resp. Ekziperī ir vienkārši izcils valodas kolāžists, verbālā orķestra diriģents, kas spēj rakstīt tā, ka rakstītu eņģeļi, ja tiem piemistu fizisks ķermenis. Katrs teikums šajā darbā ir mākslasdarbs un katra teikumu virtene neatkārtojams estētisks pārdzīvojums, malks Burgundiešu vīna kādā nakts lokālā uz Parīzes ieliņas. Kā jau pamanījāt es netaisos izklāstīt šī nosacītā romāna sižetu vai iedziļināties sīkumos. Varbūt šo rakstu nevar saukt par grāmatas apskatu, vien par vāju centienu atspoguļot tās emocijas un pārdzīvojumus, kas pārņēma mani, lasot „Cilvēku zeme”. Taču neiztikšu arī pēc nedaudz sīkākas darba iztirzāšanas, pieminot dažus, pēc manām domām svarīgākos pieturas punktus tajā.
Romāna galvenā sižetiskā līnija vēsta par laiku, ka Ekziperī sāk savu aviatora karjeru un atver sev riskantu piedzīvojumu pilno pasauli. Šķiet tieši šīs profesijas izvēle, tās marginālisms liek autoram apcerēt un kritizēt sīkpilsonismu un konservatīvismu. Ekziperī cenšas pierādīt, ka katrā cilvēkā slēpjas kaut kas liels, kas tāds, kas ar katalizatora palīdzību var reiz izsprāgt no viņa, pārsteidzot pašam sevi.
„Man gadījās arī uztvert klusā balsī risinātas, vaļsirdīgas sarunas. Tās skāra slimības, naudu, sīkās mājas rūpes. Šīs sarunas atklāja tā pelēkā cietuma sienas, kurā cilvēki bija paši sevi ieslodzījuši. Un piepeši es skatīju vaigā likteni.
Vecais kantorist, mans ceļa biedri omnibusā, neviens nekad nav pamudinājis tevi bēgt no tava cietuma, un tu tāpēc neesi vainojams. Tu esi cēlis savu mieru, aizmūrēdams, kā to dara termīti, katru gaismas spraugu. Tu esi saritinājies savā sīkpilsoņa drošībā, savā rutīnā, provinces dzīves smacīgajos rituālos, tu esi uzbēris nožēlojamu aizsargvalni pret vējiem un jūras paisumu un bēgumu, un zvaigznēm. Tu nevēlies, lai tevi satrauktu lielas problēmas, pietiekami grūti tev bijis aizmirst, ka tu esi cilvēks. Tu nebūt neesi klejojošas planētas apdzīvotājs, tevi nenodarbina jautājumi kam nav atbildes, - tu esi Tulūzas sīkpilsonis.”
Piemirsu sākumā pieminēt, ka šī grāmata ir veltīta Ekziperī labam draugam, pieredzējušam pilotam, Anrī Gijomē, kas vairākas dienas pavada Andu kalnos pēc savas vadītās lidmašīnas avārijas un izcieš pārcilvēciskas mokas, lai saglabātu savu dzīvību. Gijomē tiek atrasts pusdzīvs, nosoļojis vairākas dienas pa Andu kalnu sniegotajām kraujām. Ekziperī vairākkārt piemin Gijomē, caur viņa pārdzīvoto, radīdams filozofiju, kas vēsta par cilvēka dvēseles bagātību eksistenci un dzīves jēgu. Arī pats Ekziperī nokļūst līdzīgā situācijā, kas spilgti aprakstīta kādā grāmatas nodaļā, taču par to lasiet sīkāk paši. Jūs redzēsiet kādas maģiskas paralēles velk autors un cik ļoti iedziļinās cilvēka dvēselē.
Nobeidzot šo diezgan juceklīgo apskatu, jāsaka, ka Ekziperī mērķis nav pievērst mūs kādai mistiskai filozofiskai ticībai, bet tikai parādīt, likt apjaust mums savu varenību savā priekšā un vājumu dabas priekšā. Šis darbs ir humānisma piemērs. Varbūt nē. Taču tas spēs jūs iedvesmot kaut vai sava redzesloka paplašināšanai un sevis iepazīšanai.
„Uz galdauta, kas izklāts zem ābeles var nokrist āboli, uz galdauta, kas izklāts zem zvaigznēm var nokrist tikai zvaigžņu putekļi.”